Ziniet, es tiešām zināju, sev neticēju, vienkārši sev iestāstīju, ka Latvijā mājās bus daudz labāk, būs daudz draugu visi bus tik jauki atsaucīgi, bet tas viss ir tikai iedomas, realitātē viss ir daudz savādāk,tik tiešam visi ir aizmirsuši par mani. Lasot returnistu rakstus par to kā ir atgriezties mājās, tas likās, nu nebūs jau tik traki, bet tagad padomājot, tas ir daudz smagāk kā aizbraukt. Bet es ceru,  un ļaujos notikumu straumei, lai ari nezinu vai kaut kas mainīsies.. Es nezinu man nav draugu, neviena, neviens man nav pazvanījis un vienkārši pajautāji kā tev iet? es varu tevi uzklausīt, bet visiem ir pilnīgi vienalga, tas man liek justies mazliet skumji un bēdīgi. Jo kādreiz es šos cilvēkus uzskatīju par draugiem, bet viss mainās. Ir lietas ko tu nevari ietekmēt.  Es ļoti cenšos, bet nesanāk, bet tāpēc jau es nenolaidīšu rokas , viss iet uz priekšu draugi mainās, viss mainās,tā pat kā arī es. Dažreiz domāju varbūt tie mani itkā draugi nevar mani pieņemt, to kā, es esmu izmainījusies, cik pieredzes bagāta es esmu,jo runājot ar AFS cilvēkiem ir tik nenormāli viegli runāt... Es negribu domāt par nākamo gadu, jo pagaidām ar domām esmu Krievijā. Es zinu tā vairs nebūs,  nebūšu AFS studente, nebūs tā AFS atmosfēra, nekā no tā vienīgi atmiņas... Autobusi, metro, skolas sols, būs bez manis, kas man ļoti pietrūks tas būs 40 autobus, kas dodas uz centru, kurš ir tik  pilns, kad nav vietas, kur apsēsties, bet  tu esi tur, baudi un brauc,vēro ,klausies..
Dažreiz nespēju pati sevi saprast, jo nekas nav izmainījies, bet iekšēji es gribēj, lai būtu izmainījies un lai nav tā ka bija, bet tānav viss ir tāds kā bija, pat cilvēki, tādeļ es varbūt to nevaru saprast, pieņemt, un liktenis nav lēmis būt ar tiem cilvēkiem..